Dining
Svētdiena, 16. decembris Alvīne

Brīvdienu brokastis

Nauris Hauka: no Vincenta līdz restorānam Pūrē...

Dining.lv; Publicitātes foto

Pirms desmit gadiem Nauris Hauka kopā ar 180 citiem pretendentiem pieteicās zaļo gurķu atlasē prestižajā restorānā "Vincents". Tā sākas stāsts par šefpavāru Nauri Hauku. Šobrīd Nauris ar lielu apņēmību rosās pa gluži svaigo, otro elpu ieguvušo restorānu "Terase" Pūrē un ir gatavs dalīties ar dining.lv savā vīzijā par kvalitatīvu pieredzi un garšas baudījumu šeit pat, Latvijas laukos.

- Pieņemot darbu Pūrē, Tu ar ģimeni esi pārcēlies dzīvot uz Tukumu. Vai tas bija grūts lēmums?

Esmu pasaules pilsonis. Mēs ar ģimeni esam daudz pārcēlušies mana darba dēļ. Tomēr mazais aug, tādēļ esam sapratuši ka beidzot ir jānobāzējas vienā vietā. Pieņemot šo darbu, nolēmām, ka turpmāk ar ģimeni dzīvosim Tukumā.

- Atgriezīsimies pie zaļo gurķu atlases, ko tas īsti nozīmē?

Jā, tieši tā mūs arī sauca. Nokļuvām zaļo gurķu pirmajā metienā. Tā bija pirmā reize, kad Mārtiņš Rītiņš uzdrošinājās atlasīt cilvēkus bez pieredzes. No teju diviem simtiem cilvēku pieņēma sešus, bez pieredzes un bez izglītības. Mēs strādājām, bija asaras un puņķi. Nebija nekādas galvas glaudīšanas, nekādas auklēšanās.

- Sāki Vincentā, bet tagad esi nokļuvis provinces restorānā. 

Īstenībā man šobrīd bija jābūt Krimā. Pēc diviem gadiem Krievijā, Kaļiņingradas apgabalā, izturēju starptautiskā konkursu uz šefpavāra amatu piecu zvaigžņu viesnīcā Krimā, pie Melnās jūras. Padzīvoju tur nedēļu un sākās karšs. Pirmo reizi iestājās līguma punkts, kas saucas force majore. Visi plāni pajuka. Atgiezāmies ar ģimeni Latvijā.

- Kāpēc tieši Pūrē?

Tas ir tas, ko vēlējos – neliels restorāns lauku idillē. Kad pirmo reizi šeit ierados, sapratu, ka šī ir tā vieta, kur es sevi redzu. Es negribu pilsētu, negribu to skrējienu. Ziniet, kāds ir katra amerikāņa sapnis - māja, divi bērni un suns, tad dzīve ir izdevusies. Man ir restorāns, kur izpausties, ģimene, bērns – man pilnai laimei ir viss, ko es vēlējos. Tukums – tā ir tikai dzīvesvieta, savukārt mani uzrunā vieta, kur restorāns atrodas. Pats esmu no laukiem no Gārsenes Sēlijā. Skats, kas katru dienu paveras pa restorāna logu, ir tā vērts. 

- Kotletes un karbonādes pie Tevis laikam nedabūt?

Gribu, lai cilvēki saprot, ka nav tikai karbonādes un kotletes, laukos arī var būt kaut kas cits, ir jāizglīto cilvēki. Lai nav tā, ka apsēžas pie galda un nezina, kurš nazis vai karote jālieto vispirms. Pilsēta ienāk laukos. Visur dzīvo cilvēki, kas pelnījuši nobaudīt un iemācīties ko jaunu. Ko lielākā daļa redz lielveikalā? Kartupeļus, alkoholu un maizi - standarta lietas. Bet vai esat paskatījušies, kas vēl tur ir? Es cenšos parādīt, kas ir aiz tiem kartupeļiem. Man pašam nekas nav pret kotletēm un karbonādēm, man tās garšo, bet vienkārši ir vietas, kur tām ir jābūt, un kur tās ir liekas.

- Kāds ir lielākais izaicinājums, pieņemot darbu "Terasē"? 

Mana misija ir pārvērst provinciālu kafejnīcu par restorānu ar galdautiem un profesionālu apkalpošanu. Protams, ir jāizkāpj no kaut kādiem ierastajiem rāmjiem, jāiegulda daudz darba. Es ne ar vienu neauklējos, bet arī paslavēju, ja darbs labi izdarīts.

- Produktus iepērkat no vietējiem zemniekiem?

Varu paņemt jebkuru aiz rokas un aizvest parādīt, kur tas viss tiek audzēts un ražots. Pats esmu bijis pie katra no piegādātājiem, tagad ar viņiem strādājam. Cenšos visu iepirkt no vietējiem – garšaugus, zivis, gaļu. Ēdienkartē esam ierakstījuši no kurām zemnieku saimniecībām produkti nāk. Pasniedzam tikai to, kas audzēts Latvijā.

- Bet visu jau nav iespējams Latvijā izaudzēt...

Protams. Tāpēc arī nesaku, ka izmantojam 100% Latvijā audzētus vai ražotus produktus. Sāli, piparus un lauru lapas Latvijā neizaudzēsi. Un ūdeni ar citronu pie mums dabūt nevar, jo Latvijā citronus vēl neviens nav sācis audzēt.

- Pēdējos gados ļoti aktuāls temats - Latvijas garša un tās izpildījums. Vai tas ir tas, ko piedāvā restorānā "Terase"?

Es nestrādāju ar Latvijas tradicionālo virtuvi, bet ar Latvijā audzētiem produktiem. Piemēram, pie mums var dabūt pelēko zirņu ravioli – ravioli ir cēlušies no Itālijas, bet es to pagatavošanai izmantoju Latvijā audzētos produktus. Tie ir tie paši produkti, kas tiek izmantoti latviešu tradicionālajā ēdienā "zirņi ar speķi". Es gribētu teikt, ka strādāju ar mūsdienu virtuvi.

- Tavuprāt reģionos ir pietiekami  vietu, kur labi paēst?

Maz ir tādas vietas. Tā ir mūsu izglītotība. Vārds "restorāns" reģionos joprojām saistās ar kaut ko nepieejamu. Tāpēc es esmu laukos. Tā ir mana misija. Iemācīt cilvēkiem baudīt labu ēdienu arī ārpus pilsētas šikajiem restorāniem.

- Restorāns atrodas Pūrē. Kas ir jūsu klienti?

Šeit ir viens labvēlīgs faktors, šoseja Ventspils – Rīga, kas ved cauri Pūrei. Protams, lielākoties tie ir turīgi cilvēki, virs vidējā līmeņa, tomēr, es labprāt gribu redzēt arī vienkāršos cilvēkus – priekš viņiem es cenšos. Lai redz, ka var būt arī savādāk. Es to pašu cūciņu, ko viņi mājās ēd, skatoties "Ugunsgrēku", varu pārvērst par kaut ko pavisam citu, tā ir pavisam jauna garšas pieredze.

- Kas Tev ir svarīgākais šefpavāra darbā?

Lai klienti vēlētos atgriezties pie manis un es spētu viņus pārsteigt ar arvien jaunām, radošām izpausmēm virtuvē. Visur dzīvo cilvēki, kas ir pelnījuši kaut ko nobaudīt un iemācīties.


KOMENTĀRI

+ PIEVIENOT SAVU KOMENTĀRU
Gunis 12.11.2015
Būs jāaizbrauc.
Beāte 08.11.2015
Šādi cilvēki manī izraisa cieņu.
badge

Piedāvājumi!

 
hot Jaunā gada sagaidīšana restorānā Key to Riga

Jaunā gada sagaidīšana restorānā Key to Riga

Vecgada vakara izklaidējošā progra ...

Restorānu vērtējumi


Restorāni | Krogi | Gardēžiem
Aizvērt Izvēlies