Trešdiena, 21. augusts Janīna un Linda

Vecrīga

Centrs

Pārdaugava

Citur

Mārupe

Michelin – pavāru zvaigžņu stunda

Teksts: Iveta Galēja; Foto: stockfreeimages.com


 

Katru gadu rudenī gastronomijas pasaulē sākas nemiera pilna rosība, jo tuvojas brīdis, kura svarīgumu citu jomu prātiem laikam nekādi nesaprast – Mišelina zvaigznīšu dalīšanas laiks. Pavāru aprindās tām piemīt kaut kas absolūti fascinējošs, kā dēļ ir vērts liet sviedrus, bojāt nervus un lielā mērā ziedot veselību, reizēm – pat dzīvību.

 

Bet tas viss sākās pirms vesela gadu simteņa. Tolaik -1900.gadā - riepu ražotājiem Andrē un Eduardam Mišeliniem droši vien pat sapņos nerādījās, ka viņu idejai izdot bezmaksas ceļvedi ar norādēm par degvielas uzpildes stacijām, auto remonta vietām un turpat esošajām ēstuvēm būs tik iespaidīgas sekas. 1920.gadā ceļvedī sāka publicēt restorānu adreses, bet sešus gadus vēlāk – 1926.gadā dzima ideja par zvaigznīšu piešķiršanu tiem iestādījumiem, kuri izceļas ar īpaši kvalitatīvu virtuvi, apkalpošanu, interjeru, gaisotni. Godīgi sakot, līdz pat šai dienai tomēr nav absolūti skaidri tie kritēriji, pēc kuriem notiek vērtēšana, taču tas netraucē katru gadu izdot slaveno ceļvedi – sarkano Mišelinu. Tas ir visvecākais un visprestižākais Eiropas viesnīcu un restorānu ceļvedis, kas tagad iznāk jau vairāk nekā divdesmit valstīs un kas aplaimo restorānus ar pavāru sapni – Mišelina zvaigznīti. Vislielākais un vispilnīgākais sasniegums, kad augstāk vairs nav kur kāpt, ir trīs zvaigznītes. Taču šajā ziņā ir arī kāds trakums – zvaigznīti pavārmākslā, atšķirībā no Oskara balvas kinojomā, var atkal atņemt, un šis fakts ne vienam vien izcilam pavāram ir laupījis prātu un dažam labam – arī dzīvību, jo nav bijis pa spēkam samierināties ar šādu kritienu, tādēļ vienīgā izeja šķitusi pašnāvība.

 

Ko nozīmē šīs zvaigznītes?

 

*   viena zvaigzne – ļoti laba virtuve / restorāns, kas pelnījis apmeklētāju ievērību;

**   divas zvaigznes – lieliska virtuve / restorāns, kura dēļ vērts mest līkumu, lai varētu tur iegriezties;

***   trīs zvaigznes – izcila virtuve / restorāns, kas ir speciāla brauciens vērts.

 

Ja ticam Mišelina izdevējiem, tad viņu kompānijā darbojas astoņdesmit pieci kritiķi, kuri, neviena nepazīti, apceļo restorānus, iefiltrējas parastu viesu vidū, pamielojas, novērtē ēdienu, apkalpošanu, gaisotni un tikpat nezināmi atkal dodas tālāk. Neviens restorāna īpašnieks nezina, kad viņi ieradīsies un kādi izskatīsies. Tieši tas ir faktors, kas tur pavārus nemitīgā spriedzē. No vienas puses, tas ir labi, jo nozīmē labu apkalpošanu visu laiku un individuālu attieksmi pret visiem, ne tikai izredzētajiem, bet, no otras puses, tas ārkārtīgi nogurdina un nomāc pašus pavārus.

 

Tie, kas pabijuši kādā ar Mišelina zvaigznīti aplaimotā restorānā, iespējams, piekritīs, ka sajūtas ir vārdos neizsakāmas. Liekas, ka esi ieradies ciemos tur, kur tieši tevi jau sen ir gaidījuši. Un nav nekādas nozīmēs, ka varbūt nezini, ko ar kādu rīku paņemt vai kā sagriezt – to visu kā pašsaprotamu lietu tev paskaidro un parāda oficiants, turklāt tā, ka nemaz nemulsti un nesarksti, bet tieši otrādi – izbaudi šo komunikāciju. Protams, ēdienu un dzērienu garšas ir tik saskanīgas, ka vispār nesaproti, kā tas ir iespējams.

 

Taču profesionāļu vidū laiku pa laikam uzrūgst neapmierinātība, turklāt aizvien jūtamāk. Slavenais franču pavārs Alēns Senderenss savulaik bija tik ļoti noguris no visām Michelin regālijām, ka nolēma tikt vaļā no zvaigznēm un slēdza savu Parīzes trīszvaigžņu restorānu „Lucas Carton”. Vēlāk pavārs atvēra jaunu - vienkāršāku un lētāku restorānu, taču no Michelin kritiķiem aizmukt viņam neizdevās un jau pēc neilga laika viņam atkal nācās samierināties ar piešķirtām divām zvaigznēm. Michelin savas zvaigznes piešķir kam vēlas un atteikšanās no tām nozīmē pazust pavisam. 

 

Atteikšanās iemesli ir dažādi: pirmkārt, jau iepriekšminētā neskaidrība par kritērijiem, otrkārt, pārmēru lielā fiziskā un nervu slodze, ko prasa zvaigznītes iegūšana un uzturēšana, un treškārt, skandāli. Piemēram, 2005.gadā tā dēvētajā Beneluksa valstu (Beļģija, Nīderlande, Luksemburga) Mišelinā zvaigznīte tika piešķirta restorānam, kurš ceļveža iznākšanas laikā vēl nemaz nebija sācis darboties. Savukārt kādā Minhenes restorānā tika atmaskots kritiķis, kurš pat nebija spējīgs atšķirt spaŗģeļus no melnsaknes un balodi no paipalas.

 

Tomēr, par spīti visam, rodas arvien jauni un jauni censoņi, kuri nosprauž sev stingru mērķi – iegūt vismaz vienu Mišelina zvaigznīti. Ja tā, tad arī gardēžiem pavērsies jauni gastronomiskie apvāršņi un iespējas tos baudīt.

 

Kādēļ Latvijā nevienam restorānam nav piešķirta Michelin zvaigzne?

 

Vispirms jau – Latvijas restorānu kultūrai jāieinteresē ceļveža veidotāji un jāpierāda, ka Latvija spēj būt gardēžu galamērķis. Nepietiek ar vienu vai diviem restorāniem, lai Michelin inspektori Latviju iekļautu savā galamērķu sarakstā. Būtisks faktors ir arī tirgus apjoms un konkurence. Mums ir vairāki diezgan labi restorāni ar lielu potenciālu un, cerams, ka kādreiz to pamanīs arī slavenie eksperti.

KOMENTĀRI

+ PIEVIENOT SAVU KOMENTĀRU
Desa 10.01.2014
Kuri diez ir tie restorāni, kas atbilst vismaz vienas zvaigznes līmenim? Rītiņš? Vēl kāds?

Restorānu vērtējumi


Restorāni | Krogi | Gardēžiem
Aizvērt Izvēlies