Dining
Otrdiena, 11. decembris Valdemārs, Valdis un Voldemārs

Vecrīga

Centrs

Pārdaugava

Citur

Mārupe

Ko tradicionāli ēd mūsu kaimiņi lietuvieši?


Teksts: Iveta Galēja, Foto: Flickr/receptai

Mūsu kaimiņi lietuvieši Latvijas ēdamlietu tirgū ir ienākuši ar plašu vērienu, taču tas, ko viņi piedāvā, ir tik unificēts, ka par kaut kādu tradīciju tuvāku iepazīšanu nav pat ko sapņot. Taču arī pašā Lietuvā ir jāzina īstās vietas, kur nobaudīt tradicionālo virtuvi, un vislabāk, ja līdzi ir kāds vietējais pavadonis, kuram šī lieta interesē un kurš palīdz atrast, orientēties un ieteikt to, kas nebūs dabūjams parastajās ēdināšanas iestādēs. Lieta tāda, ka arī Lietuvā, tāpat kā pie mums Latvijā, bieži vien par tradicionālo lietuviešu virtuvi uzdod karbonādes, kotletes un tamlīdzīgus izstrādājumus, kas patiesībā ir pārņemti no pavisam citām tautām un nonivelēti pēc mistiskiem vidējiem standartiem.

 

Protams, arī lietuviešu virtuve vēstures gaitā ir ietekmējusies no tuvākām un tālākām kaimiņzemēm, taču, tās pamatā ir divi novirzieni – senlietuviešu virtuve, kas veidojās no 14. līdz 18.gadsimtam kā priviliģēto šķiru kultūra, un zemnieku virtuve, kas radās, 19.gadsimta otrajā pusē, pilnīgi neatkarīgi no iepriekšējām tradīcijām. Toties tai ir kopējas nianses ar latviešu ēdieniem.

 

Tomēr pēdējā laikā tie lietuvieši, kuri interesējas par tradīcijām, mēģina atjaunot tās receptes, kurās vēsturisko apstākļu ietekmē apvienojušās dažādu kultūru iezīmes – poļu, krievu, vācu, pat tatāru un armēņu. Šī iemesla dēļ tagad uzrodas aizvien vairāk krodziņu, kur galdā ceļ seno lietuviešu boršču, zoss gaļas zupu un meža dzīvnieku gaļas uzkodas, ko mēdza gatavot pirms vairākiem simtiem gadu. Piemēram, mežacūkas gaļu divdesmit četras stundas marinē ūdens un kvasa uzlējumā ar medus un sīpolu piedevu, pēc tam iespeķo un cep cepeškrāsnī.

 

Vēl viena tradīcija, kas iesakņojusies no poļu laikiem, ir gaļas tīteņi jeb rolmopši, ko parasti gatavo no cūkas vai liellopa gaļas un pilda ar vārītām olām, sīpoliem, dārzeņiem un maizi.

Lietuvā dažos novados zoss gaļa joprojām tiek celta galdā biežāk nekā vistas gaļa, it sevišķi svētku reizēs. Zināmā mērā arī šī tradīcija ir pārņemta no poļu un vācu laikiem, piemēram, tāds ir zoss cepetis ar skābu kāpostu pildījumu vai cepta zoss ar grūbu un sēņu pildījumu. Kāpostu tīteņi ar kaltētām baravikām, grūbām un malto gaļu arī ir viens no variantiem, kas saglabājies kopš agrākiem gadsimtiem.

 

Savukārt tāda vērtība kā alus zupa ar grauzdētu rupjmaizi ir ēsta dažādos laikos un tiek pieprasīta joprojām, taču tas ir ēdiens, pie kura garšas cilvēkam, kurš nav dzimis lietuvietis, zināmā mērā ir jāpierod.

 

Pie mums vispazīstamākie, šķiet, ir divi lietuviešu ēdieni, ko reizēm var pagaršot arī dažā labā Latvijas ēstuvē. Pirmie ir cepelīni – kaut kas līdzīgs mūsu kartupeļu klimpām, taču tajā pašā laikā arī atšķirīgs – ar gaļas vai aknu pildījumu, bet otrie – tā sauktie kuģeļi, ko arī gatavo no rīvētiem kartupeļiem, kam pievieno olas, biezpienu un speķi un cep cepeškrāsnī. Jāteic gan, ka tieši šie divi ēdieni ārzemniekos (kam pieskaitāmi arī latvieši) izsauc ļoti pretrunīgas izjūtas, sākot no sajūsmas un beidzot ar  pilnīgu noliegumu Taču šāda sajūtu gamma ir visnotaļ saprotama, tādēļ, ka gatavošanas paņēmieni atšķiras it kā tikai niansēs, tomēr gala rezultāts iznāk ļoti dažāds.

 

Gadās, ka vienā Lietuvas nostūrī nogaršoti cepelīni šķiet ļoti gardi, bet cituviet pat nezini, kā tos neuzkrītošāk novākt no šķīvja, lai neapvainotu saimnieci. Saprotama lieta, ka katra saimniece savu recepti uzskata par vispareizāko. Taču der atcerēties, ka rīvēti kartupeļi pieder pie produktiem ar raksturu, tādēļ pie pirmās neveiksmes nevajag mest plinti krūmos, bet mēģināt vēlreiz un vēlreiz.

 

Lai cik dīvaini pirmajā mirklī arī nešķistu, vēsturiskajos lietuviešu rakstos atrodami teksti par to, ka tādas lietas kā pelmeņi, vareņiki, hinkali utml., kas mums varbūt asociējas ar gluži citām tautām, lietuvieši jau kopš viduslaikiem uzskata par savējiem ēdieniem.

 

Mūsdienās to gatavošanas veids un ārējais izskats joprojām atgādina oriģinālus, taču pildījumu, garšas un arī nosaukumu ziņā tie ir ieguvuši tipiski lietuviskas iezīmes. Piemēram, lietuviešu virtuvē gatavotā mīkla ir stingra, ar bagātīgu olu piedevu, turpretī dienvidu zemēs šādas mīklas tapšanā izmanto vai nu tikai olas baltumu vai pat vispār iztiek bez olām. Savukārt nosaukumu izprašanā der apgūt lietuvisku kulinārijas valodu, bet tas ja ir pavisam cits stāsts. 

KOMENTĀRI

+ PIEVIENOT SAVU KOMENTĀRU
badge

Piedāvājumi!

 
hot Jaunā gada sagaidīšana restorānā Key to Riga

Jaunā gada sagaidīšana restorānā Key to Riga

Vecgada vakara izklaidējošā progra ...

Restorānu vērtējumi


Restorāni | Krogi | Gardēžiem
Aizvērt Izvēlies