Teksts: Iveta Galēja; Foto: stockfreeimages

Vēl pirms gadiem trīsdesmit šķita, ka vīna jomā viss ir salikts pa plauktiņiem – Eiropas vīni valda pasauli, tiem ir sensenas tradīcijas, ir skaidri un gaiši zināms, kur aug viena vai otra konkrēta vīnogu šķirne, no kuras top tikpat konkrēts vīns – pēc principa „tā tas ir un tā tam būs būt”.

Taču jau pēc pāris gadiem izrādījās, ka nekas nav mūžīgs – 1979. gadā par sevi pārliecinātos Eiropas vīndarus satrieca vēsts, ka konkursā par pasaules labāko vīnu neapšaubāmi uzvarējis nevis kāds Francijas vai Itālijas, bet gan Kalifornijas darinājums. Un arī nākamajā gadā! Un aiznākamajā!

Līdz ar to sākās tā dēvētās jaunās pasaules vīnu karagājiens Eiropā, un to joprojām nespēj pārdzīvot ļoti daudzi vīna cienītāji. Kaut vai tikai principa pēc! Lai gan vīnu bauda un izgaršo miljoni, lai gan katru dienu pasaulē tiek izdota vidēji viena grāmata par vīna tēmu, savā dziļākajā būtībā tā ir visai delikāta padarīšana, jo, pasakot pāris neapdomīgu un kritisku vārdu par kāda vīna garšu vai smaržu, ātri vien iespējams iegūt ienaidnieku uz mūžu, proti, šī kritizētā vīna cienītāju.

Par jaunās pasaules vīniem dēvē tos, kas darīti ārpus Eiropas – ASV (Kalifornijā), Čīlē, Argentīnā, Dienvidāfrikā, Jaunzēlandē, Austrālijā. Vīnu dara arī citās Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas zemēs, arī citos Āfrikas novados, taču iepriekš minētās zemes ir tās, kur vīnkopība veicas vislabāk un no kurienes vīni tiek eksportēti uz visu pasauli. Tātad, ja ir vēlēšanās nogaršot jaunās pasaules vīnus, veikalos jāmeklē pudeles ar šo valstu nosaukumiem. Vīnogu šķirņu izzināšana un vīna marku pētīšana sākumā pat neko īpašu neizsaka; tas nāk vēlāk.

Pēdējos divdesmit gados jaunās pasaules vīnu kultūra ir piedzīvojusi milzīgu progresu, un tagad arī vienā otrā Latvijas veikalā šie vīni aizņem lielāku platību nekā vecās pasaules jeb tradicionālie Eiropas vīni. Pēc neitrālu speciālistu domām, tam ir divi iemesli: pirmkārt, vīnogas ir augušas siltā saulē un burvīgā klimatā, kas bieži vien ir noturīgāks nekā Eiropā, un, otrkārt, vīnu darīšanā ir izmantotas gadu simtos pārbaudītās eiropiešu tradīcijas.

Savukārt citi speciālisti uzskata, ka jaunās pasaules vīni ir viegli saprotami – atšķirībā no Eiropas vīniem, kas vīna baudītājam izvirza krietni augstākas prasības – vairāk izpratnes, dziļāku kultūru. Pieredzējušiem vīna mīļotājiem tas ir pozitīvs arguments, lai izšķirtu, kas ir kas, turpretī tiem, kas tikai nupat ienāk vīna pasaulē, tas drīzāk ir negatīvs faktors. Pēdējiem jaunās pasaules vīni ir tuvāki, un tie ir vispiemērotākie vīna kultūras iepazīšanai.

Vīna krāsa, smarža, garša – tā ir būtība, kas katram jāizbauda pašam. Jāmalko, jāsalīdzina un jāsecina – vai tas ir tas, ko vēlos, vai arī ne. Tad ir jāturpina meklēt. Taču šis meklējumu ceļš ir ļoti patīkams!