Dining
Trešdiena, 17. oktobris Gaits un Karīna

Vecrīga

Centrs

Pārdaugava

Citur

Mārupe

Vai klientam restorānā vienmēr taisnība?

Teksts: Iveta Galēja; Foto: stockfreeimages


 

Mijiedarbība patiesībā varētu būt sinonīms vārdam „kompromiss”, it sevišķi, ja tas attiecas uz tādām lietām kā klienta attiecības ar restorānu vai kafejnīcu. Lai gan pārsvarā valda uzskats, ka klientam vienmēr ir taisnība, raugoties no morālā un arī no tiesiskā viedokļa, īstenība nereti ir mazliet citāda.

 

Pēc būtības cilvēks, respektīvi īpašnieks, veido savu uzņēmumu, pirmkārt jau peļņas gūšanai, bet apmeklētājs dodas uz turieni labsajūtas veicināšanai, vienalga, vai šo lomu pildītu sātīgas pusdienas vai tikai vienkārši glāze laba vīna.

 

Loģiski prātojot, abas puses ir ieinteresētas gūt sev labumu un apmierinājumu. Dzīvē gan nereti iznāk citādāk, un ne jau par velti aizvien lielāku popularitāti iegūst tādu profesiju pārstāvji kā, piemēram, restorānu apskatnieki un ēdināšanas sfēras konfliktu risinātāji (par šiem gan pie mums tikpat kā nav dzirdēts). Interesanti, ka šī sfēra pieder pie tām retajām, kuru pārstāvji nereti uzskata, ka viņi pārstāv vienīgo un neapstrīdamo patiesību.

 

Fakti gan liecina, ka šī varētu būt joma, kurā tiesvedības procesu maisam gals nu ir vaļā. Ja vairumā citu dzīve sfēru  likumdošana ir uzlikusi noteiktus grožus, tad sabiedriskā ēdināšana pagaidām lielā daļā Vidus- un Austrumeiropas zemju tik tālu vēl nav nonākusi. Tad nu atliek vien paļauties uz katra indivīda godaprātu – gan no ēdiena gatavotāja un pasniedzēja, gan no baudītāja puses. Dažās Rietumeiropas valstīs to visu regulē stingri likumi, taču, par spīti tam, konfliktsituācijas rodas un rodas.

 

No vienas puses ir skaidrs, ka klients ir karalis, kam kalpo visi pārējie. Ja dzērieni ir par siltu, tad tie jānomaina pret aukstākiem, ja ēdienā atrodas stikla gabaliņš, tad, pats par sevi saprotams, ka jāsagatavo jauna porcija. Tā tam teorētiski vajadzētu būt, taču praktiski tā vis nav. Piemēram, vairākos Grieķijas novados vispirms ir jāpierāda, ka stikla gabaliņš patiešām ir stikla gabaliņš un ka tam ēdienā nu nekādi nevajadzēja atrasties. Šis process nav no vienkāršākajiem, un vairumā gadījumu klients bezspēcībā labāk samaksā rēķinu nekā cīnās ar svešvalodu it kā nesaprotošo krodziņa īpašnieku.

 

Toties tepat netālu – Vācijā – atliek vien paziņot, ka cepeša mērce ir „par gaišu, miltainu un garšo pēc cūkas”, lai ēdienu aizsūtītu atpakaļ uz virtuvi. Ja oficiantam neizdodas pierādīt, ka cepetis ir „vismaz vidējas kvalitātes”, tad nevar pieprasīt, lai klients par to maksā ... Kā to pierādīt, paliek katra paša klienta un oficianta ziņā, taču likums paliek likums. Vācijā tas reizēm klientiem ir ļoti labvēlīgs, bet reizēm prasa tādu kā neparastāku pieeju, piemēram, ja stirnas cepetī uz zoba gadās kaut kas ciets, tad rūpīgi jāpārbauda, kas ir tas zobu lauzējs. Ja tā ir skrots, tad lieta ir pašsaprotama, jo reti kurš medījums gadās bez skrots – likumā ir noteikts, ka 25% gadījumu ēdienā skrots klātbūtne ir normāla un pieļaujama. Tātad sūdzībām nav nekāda pamata, tieši otrādi, tu ēd to, kas akceptēts saskaņā ar likumu.

 

Vairākās Eiropas valstīs valda nerakstīts likums, proti, ja tu trīs reizes skaļi palūdz oficiantam rēķinu, bet viņš to tik un tā neatnes, tad vari doties prom nesamaksājis. Šis likums tātad ir nerakstīts, bet varas iestādes tik un tā vadās pēc rakstītā, un tas ir šāds – par jebkuru ēdienu un dzērienu ir jāsamaksā. Rezultātā jārēķinās, ka atbildīgie „iestādījumi”, vienalga , atradīs un saskaitīs rēķinu, tikai nu jau ar milzīgu uzcenojumu.

 

Kā zināms, ne visi ēd visu, kas uzlikts uz šķīvja. Pasūtot konkrēto ēdienu, normālā restorānā ir iespējams palūgt mainīt vienu vai otru sastāvdaļu, taču nebūtu piedienīgi pieprasīt mainīt teju vai visus produktus. Ja to neizdodas saprast, tad nav ko brīnīties, ka nākas dzirdēt norādījumu par to, ka šādā gadījumā labāk palikt mājās un gatavot ēdienu pašam. Ētiski vai reliģiski iemesli produktu maiņā ir saprotami, turpretī kaprīzas iegribas labāk atstāt saviem negarastāvokļiem.

 

Mūsdienu steidzīgajā laikmetā arī baudai labā restorānā diemžēl tiek atlicināts aizvien mazāk laika. Var jau būt, ka ēdināšanas iestāžu īpašniekiem arī ir jāskrien līdzi steidzīgajiem, tomēr vēl pagaidām darbojas agrākie nosacījumi, proti, maksimālais dzērienu gaidāmais laiks ir 20 minūtes, bet, ja to neizpilda, tad rēķins jāsamazina par 30 %, savukārt svinīgos gadījumos ēdiena pagatavošanas laiks var ievilkties līdz pusotrai stundai. Par mušām zupā, tārpiņiem dārzeņos un matu dzērienā šoreiz nerunāsim, jo normālā restorānā šādu variantu nemaz nedrīkst būt.

KOMENTĀRI

+ PIEVIENOT SAVU KOMENTĀRU

Restorānu vērtējumi


Restorāni | Krogi | Gardēžiem
Aizvērt Izvēlies